Ābrahāms

01Kas īsti bija Ābrahāms ?

Kāpēc viņš ir tiks svarīgs, ka ir pieminēts Jēzus Kristus ciltskokā ? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem mums dos atbildes, ja atskatīsimies kādus 3000 gadus atpakaļ dziļā pagātnē.
Ābrams ir izredzētās tautas sentēvs. Viņš ieņēma svarīgu vietu visā cilvēces vēsturē. Ar Ābramu iesākās Dieva grandiozā atklāsme, kurā pats Dievs pauda savu vislielāko gribu, lai atpestītu tautu no elkdievības. Ar šo pasaulē aizsākas Dieva plāna īstenošana. Par šo visu līdz mūsu dienām liecina Vecās Derības 1.Mozus grāmata, kas patiesībā nav vienkārša hronika, kā pirmajā acu uzmetienā mums liektos, bet gan vismaz trīs dažādu reliģisko rakstu apkopojums, no kuriem pirmais atklāj paša Dieva svētību un apsolījumu ; otrais atklāj mums Ābrama dziļo un patieso ticību vienam Dievam un trešais mums vēsta par noslēgto derību. Bet neskatoties uz šo visu, rodas jautājums : kāpēc tieši Ābrams ir tas izredzētais? Vai neviena cita nebija, ko Dievam izvēlēties? Ar ko Ābrams ir iz[pelnījies šādu Dieva godību? Uz šiem manis uzdotajiem jautājumiem, atbildi es lasu 1.Moz, gr., kur Dievs pievēršas konkrēti vienam cilvēkam – Ābramam. Dievs mums parāda, ka viņš vēlas mainīt cilvēka uzskatus un tos glābt no nepareizā ceļa. Dievs to plāno izdarīt ar viena cilvēka palīdzību.

Ābrahama hronika
Diemžēl mums par Ābramu nekas daudz nav zinām (tieši no biogrāfiskā leņķa). Mums nav zināms, kurā gadā piedzima Ābrams, bet pēc zinātnieku domām, tas varētu būt ap 2166.g. vai 1952.g.pr.Kr. Šumeras pilsētā Kaleju Ūrā (Još. 24:2). Viņa tēvs bija Tera, kurš vija 70.gadu vecs, kad nāca pasaulē viņa trīs dēli – Ābrams, Nahors un Hārans. Ir zināms, ka Ābrams dzīvojot kopā ar savu tēvu Ūrā apprecēja savu pusmāsu Sāru, bet diemžēl viņiem nebija pēcnācēju.
Ap 3000 vai 2400 pr.Kr. Ūra kļuva par dienvidu Mezopotāmijas galvaspilsētu , tā bija metropole Eifratas deltas līdzenumā. Zinātnieki domā, ka Ūras pirmiedzīvotāji bijuši šumeri, kuri ap 4000-3500 gadu pr.Kr. ieceļojuši no Armēnijas. Šumeri pārstāvēja augsti attīstītu civilizāciju: apūdeņoja zemi, kas deva bagātu ražu, izveidoja īpatnēju rakstību, cēla pamatīgus ķieģeļu namus un cietokšņus, kā arī darināja zelta rotaslietas. Viņu pilsētas bija neatkarīgas, un tas izraisīja savstarpējus karus un sirojumus. Ābraāms ir vēsturiska persona, kas 19./18.gs.pr.Kr. ir reģistrēts Ūras, Māres ķīļrakstos un Ēģiptes dokumentos. Vadoties pēc tālaika freskām (vārds freska [it. Fresco – svaigs] ir glezniecības tehnika, kurā ar ūdenī izšķīdinātām krāsām glezno uz svaiga kaļķu apmetuma.), Ābraāmam bija tumši mati līdz pleciem un ķīļbārda, viņš valkāja svītrainu tuniku, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un sandales.

Elku pielūgšana Ābrahāma laikā

Hieroglifi un ķīļraksti atklāj, ka Mezopotāmijas akadu, gutu, šumēru, amuru (vēlāk amoriešu), sīriešu u.c. cilšu kalpoja vismaz 3300 elkiem. Mozus grāmatā nav minēts, kāda bijusi Ābraāma reliģija. Toties Jozus grāmatā ir teikts, ka “senos laikos Eifratas viņā pusē ir dzīvojuši jūsu tēvi, proti, Tera, Ābrama un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem”(Joz. 24:2). Tātad, uzturēdamies Ūrā, Ābraāms kalpoja elkiem, kā tas bija tur pieņemts.
Ābraāma tēvs Tēra (akad.v. turahu – kalnu āzis) bija izveicīgs rūpnieks, kas vairumā ražoja elku tēlus. Tēras vārdā tika nosaukts kalns ar apciemu Ūrā un viņam bija nodaļa Babilonijā, no kurienes viņš eksportēja preces uz Asīriju, Ēģipti un Kānānu. Nokļuvis satiksmes mezglā Harēnā, Tēra nodevās tirdzniecībai. Tā nav sagadīšanās, ka Nāharas pilsēta tika nosaukta Tēras tēva vārdā, Sērugas pilsēta – Tēras vectēva vārdā (Gen. 11:20-23), Harāna – dēla vārdā utt.

Dieva aicinājums Ābrahāmam

Kungs teica Ābraāmam : “Atstāj savu zemi, savu cilti, savas tēva mājas un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu” (Gen. 12:1) Zinātnieki uzskata, ka Dievs aicināja Ābraāmu atstāt Ūru apmēram 1850.g. pr.Kr. Tas saskan ar pārējiem Bībelē atrodamiem datiem un ar mezopotāmiešu hroniku.

Ābrahāms Jaunajā Derībā

Jaunā Derība ataino Ābraāmu kā dievišķo apsolījumu guvēju (Lk. 1:55). Kristus paskaidro, ka Ābraāma pēctecīgums nevienu neattaisnos (Jņ. 8:34-44). Katram pašam jādara lielie darbi, jo galu galā “Dievs spēj radīt Ābraāma bērnus no akmeņiem” (Lk. 3:8). Apustulis Pāvils pieteic Ābraāmu par ticības un uzticības piemēru kristiešiem (Rom. 4:3 ; Gal. 3:6-16).

Izmantotā literatūra –
G.Dišlers “Dievs un cilvēku vēsture Vecajā Derībā”
Dž. Stots “Iepazīsim Bībeli” Rīga 2001.g.
J. Aglonietis “Bībeles arheoloģija” Rīga 2001.g.
P. Kalvokoresi “Bībeles vārdu enciklopēdija” Rīga 2002.g.

ATPAKAĻ

Publicēts on Decembris 2, 2008 at 4:40 pēcpusdienā  Comments Off  
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: